6 Neparastākie Sporta Veidi, par Kuriem Tu, Iespējams, Nekad Neesi Dzirdējis

Kuri Ir Neparastākie Sporta Veidi?

Sports mūsdienās ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa un pastāv dažādi sporta veidi. Daudzi ar sportu nodarbojas, lai uzlabotu savu fizisko stāvokli, citi pavada vairākas stundas pie televizora ekrāna, skatoties sporta pārraides, bet citi apmeklē pasākumus klātienē, lai fanotu par savām mīļākajām komandām. Futbols, basketbols un hokejs – šos sporta veidus atpazīst ik viens, taču pasaulē ir arī daudzas citas populāri un neparasti sporta veidi, par kuru eksistenci vairums no mums pat nenojauš.

Šahbokss

Šahbokss ir sporta veids, kas apvienoti divi tradicionāli sporta veidi – šahs un bokss. Cilvēkiem, kas par šahboksu dzird pirmo reizi, visticamāk, būs pārsteigums, ka patiesībā tas pastāv jau 19 gadus. Sporta veida izgudrotājs ir Nīderlandes mākslinieks Īpe Rubings, kurš nesen bija sācis apmeklēt boksa treniņus, bet ar šahu aizravās jau no bērnības. Ideja radīt jaunu sporta veidu viņam radās kopā ar draugiem, iedvesmojoties no franču komiksa “Froid Équateur”. Šahbokss sākotnēji radās kā mākslas priekšnesums, taču skatītājiem ātri iepatikās šādi sporta veidi, ka tas pārtapa par īstu sporta veidu. Šahboksa piekritēji sauc to par perfektu disciplīnu, kurā nepieciešams ne vien fiziskais spēks, bet arī prāts.

Pirmās oficiālās sacensības notika 2003. gadā Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, kur vienuviet jauno sporta veidu ieradās iepazīt vairāk nekā tūkstots skatītāju. Tikmēr pāris mēnešus vēlāk Amsterdamā tika kronēts pirmais šahboksa čempions – par viņu kļuva sporta veida izgudrotājs Īpe Rubings, kurš 11.raundā pārspēja Žanu Luisu Venstēru, tādējādi iekļūstot šahboksa vēstures grāmatās. Šobrīd Rubings ir Pasaules šahboka federācijas (WCBO) prezidents.

Kā Spēlē Šahboksu?

Sacensības notiek standarta boksa ringā, kura vidū ir novietots galds ar šaha dēlīti. Cīņa norisinās pēc tradicionāliem šaha un boksa noteikumiem, uzvarētājam tiekot noskaidrotam 11 raundos – sešos šahā un piecos boksā. Dalībnieki spēlē šaha partiju ar skaņu necaurlaidīgām austiņām, lai pilnībā koncentrētos uz spēli un izslēgtu iespējamību, ka kāds no skatītājiem izkliedz priekšā pareizos gājienus. Noslēdzoties šaha raundam, kas ilgst četras minūtes, galds un krēsls tiek novākti no ringa, bet pēc trīs minūšu boksēšanās tiek atgriezti atpakaļ laukumā. Par uzvarētāju šahboksa duelī var kļūt divos veidos – izdarot šahu un matu vai nokautējot pretinieku boksā. Ja šaha raundā ir neizšķirts, čempions tiek noskaidrots ar tiesnešu lēmumu pēc boksa cīņā gūtajiem punktiem. Organizatoru statistika liecina, ka 60% gadījumu uzvaretājs tiek noskaidrots šahā, bet 40% boksā.

Ja Jums liekas, ka šādi sporta veidi kā šahbokss nav nopietni, tad Jūs, iespējams, pārliecinās kritēriji, kas ir ne mazāk konkrēti, kā citās sporta disciplīnās. Lai varētu piedalīties profesionālās sacensībās, dalībniekam jābūt vismaz 1600 ELO punktiem, kuru sasniegšanai nepieciešami vairāki gadi šaha nodarbību, kā arī jābūt aizvadītām vairāk nekā 50 boksa cīņām. Līdz ar to šahboksa čempionātos piedalās tikai profesionāļi, un pieteikties dalībai turnīrā no dīvāna nebūs iespējams. Tāpat šahboksa entuziastiem ir diezgan lielas ambīcijas, proti, viņi vēlas, lai šis neparastais sporta veids tiktu iekļauts Olimpisko spēļu programmā.

Varētu likties, ka šahs un bokss ir divi nesavienojami sporta veidi, taču patiesībā tiem ir daudz kas kopīgs – ne velti pastāv teiciens, ka boksa mačs var līdzināties šaha spēlei. Abas disciplīnas prasa iemaņas, pacietību un stratēģisku domāšanu. Galvenā īpatnība, kas padara šo sportu interesantu, ir pārslēgšanās no boksa raunda uz šaha spēli. Pēc trīs minūšu boksēšanas spēlētājiem kļūst ļoti grūti koncentrēties uz šaha partiju, kā rezultātā pat lielākie lielmeistari nereti pieļauj muļķīgas kļūdas.

Šahbokss, kurš vislielāko popularitāti iemantojis Lielbritānijā, Irānā, Krievijā, Vācijā, Somijā un Indijā, pēdējos gados savam rindām piesaista arvien vairāk skatītāju un profesionālu sportistu. Patlaban pasaulē oficiāli reģistrēti vismaz 3500 licencēti šahbokseri. Šahboksa organizācijas mītne atrodas Berlīnē, bet vēl desmit valstīs ir oficiālas šī sporta veida federācijas.

• Jāatzīmē, ka šahbokss nav svešs arī Latvijas skatītājiem – 2019. gada decembrī par pasaules amatieru čempioniem tika kronēti Latvijas šahisti Oļegs Petrovskis un Maksims Golubovskis. Petrovskis sacensībās Turcijā izcīnīja uzvaru jaunākajā vecuma grupā pieaugušajiem un svara kategorijā līdz 70 kilogramiem, bet Golubovskis startēja U18 vecuma kategorijā un svarā līdz 60 kilogramiem.

Ledus Laivošana

Šis sporta veids pierāda – nav jāgaida silts laiks, lai dotos burāt. Tā ir tā pati airēšana, tikai ar to vien atšķirību, ka sacensības notiek uz aizsaluša ezera ledus. Tas var izklausīties dīvaini, taču tas tiek uzskatīts par īstu sporta veidu. Starptautiskā ledus airēšanas federācija (jā, tāda pastāv) ir noteikusi aprīkojuma standartus, lai laivošana varētu noritēt bez starpgadījumiem un ievērojot visus sportiskos principus. Ledus laivas dibens ir savienots ar kamanām un diviem slidu asmeņu komplektiem, tikmēr pati laiva ir aprīkota ar stūres un bremžu iekārtām, lai nesabojātu ledu un neievainotu sacensību dalībniekus. Ledus laivošanā tiek pielietota tāda pati tehnika kā tradicionālajā airēšanā, bet kustībai uz priekšu sportisti izmanto īpaši pielāgotus airus.

Tas ir inovatīvs sporta veids, kurš īpašu popularitāti ieguvis Ķīnā un ASV, taču sacensības mēdz tikt aizvadsītas arī Eiropā, piemēram, Polijā un Igaunijā. Ledus laivošana kā sporta disciplīna savu attīstību piedzīvoja 21. gadsimtā, taču patiesībā tās vēsute aizsākās jau 17. gadsimtā Baltijas jūras līcī un Nīderlandes kanālos. Sākumā ledus laivas tika izmantotas kā transporta līdzeklis cilvēku un kravas pārvadāšanai, bet kā “izpriecu kuģis” un sporta veids sāka uzplaukt 18. gadsimtā Ziemeļamerikā.

Sepaktakravs

Sepaktakravs ir populārs sporta veids tādās Dienvidaustrumāzijas valstīs kā Taizemē, Malaizijā, Singapūrā, Filipīnās, Vjetnamā un Indonēzijā, kur ir daudz mums neierasti sporta veidi. Tas ir līdzīgs volejbolam, taču bumbu, kas izgatavota no sausām palmu lapām, spēlētāji nedrīkst atsist ar rokām. Sportistiem ļauts izmantot citas ķermeņa daļas – kājas, ceļgalus, pēdas, krūtis un galvu – būtībā jebko, izņemot rokas. Faktiski sepaktakravs ir vairāku sporta veidu salikums, kas prasa lielu elastību un veiklību un apvieno volejbola, futbola, cīņas mākslas un vingrošanas elementus.

1960. gadā Starptautiskā sepaktakrava federācija oficiāli apstiprināja sporta veida pamatnoteikumus. Bumba tiek ievadīta spēlē ar kāju, bet tradicionāli katru komandu uz laukuma pārstāv no diviem līdz četriem spēlētājiem. Viņu uzdevums, tāpat kā volejbolā, ir dabūt bumbu pāri tīklam, kura augstums vīriešiem sastāda 1,52 metrus, bet sieviešu sacensībās ir par 10 centimetriem zemāks. Sportistiem vajag panākt, lai bumba pieskaras grīdai pretinieka laukuma pusē. Par to tiek saņemti punkti, kuru skaitīšanas sistēma ir tāda pati kā volejbolā. Viens sets norisinās līdz 21 punktam, bet uzvaru spēlē izcīna komanda, kas pirmā triumfē divos setos. Ja rezultāts ir neizšķirts 20:20, komandas turpina spēli līdz divu punktu pārsvaram, bet neizšķirta gadījumā pēc diviem setiem tiek aizvadīts trešais līdz 11 punktiem.

Cilvēki ar šo sporta veidu nodarbojās jau tālajā 15. gadsimtā, taču savu attīstību tas piedzīvoja tikai 20. gadsimta beigās. Īpašu atzinību sepaktakravs iemantojis Āzijas kontinentā, taču, neskatoties uz to, kopumā viņu spēlē vairāk nekā simts dažādās pasaules valstīs. Starptautiskā sepaktakrava federācija (ISTAF) pastāv no 1988. gada un savā sastāvā ir sapulcinājusi vairāk nekā 30 valstis. Eiropā šo sporta veidu oficiāli spēlē Francijā, Šveicē un Vācijā.

Zemūdens Hokejs

Vai esi kādreiz aizdomājies, kā būtu spēlēt hokeju zem ūdens un, ka būtu tādi sporta veidi? Patiesībā šāds sporta veids jau pastāv. Spēli 1954. gadā izgudroja angļu peldbaseina un niršanas kluba īpašnieks Alans Bleiks, kurš tādā veidā vēlējās piesaistīt apmeklētājus un saglabāt to ineteresi aukstajos ziemas mēnešos. Kopš tā laika tas izplatījās daudzās valstīs un šobrīd to spēlē visā pasaulē. Šim sporta veidam ir savs pasaules čempionāts, kas pirmo reizi notika 1980. gadā Kanādā. Tikmēr pēdējās pasaules meistarsacīkstes zemūdens hokejā notika 2018. gadā, vīriešu konkurencē sacenšoties 14 valstīm no dažādiem kontinentiem – Elites līmenī uzvaru guva Jaunzēlande, bet Masters līmenī triumfēja Francija.

Zemūdens Hokeja Noteikumi

Spēles mērķis ir tāds pats kā ledus hokejā – divas komandas sacenšas, lai nogādātu ripu pretinieku vienības vārtos. Pirms spēles sākuma ripa tiek novietota baseina centrā, bet spēlētāji gaida spēles sākuma signālu ūdenī pie saviem vārtiem. Spēles sastāv no diviem puslaikiem, kas parasti ilgst no desmit līdz piecpadsmit minūtēm atkarībā no turnīra noteikumiem. Taču ir arī vairākas būtiskas atšķirības no ledus hokeja. Darbība notiek zem ūdens. Katrā komandā ir seši spēlētāji, kas mēģina iegūt ripu un dzīt to pāri pelbaseinam izmantojot nūju, kas, atšķirībā no ierastā hokeja, ir ļoti īsa un to var turēt vienā rokā. Tāpat zemūdens hokejs atšķiras ar to, ka tas ir ierobežota kontakta sporta veids, proti, tajā nav atļauta spēka paņēmienu pielietošana un redzams fizisks kontakts ar pretinieku.

Zemūdens hokejs tiek spēlēts īpašā aprīkojumā – peldkostīmos, niršanas maskās, snorkeļos, spurās, ūdenspolo cepurēs un cimdos. Nereti visa ekipējuma uzģērbšana var prasīt apmēram tik pat daudz laika, cik sportistiem ledus hokejā. Galvenais spēles izaicinājums, kurš padara to interesantu, ir elpas aizturēšana. Spēlētāji nevar izmantot akvalangu vai citas elpošanas ierīces, tāpēc viņiem regulāri jāuzpeld baseina augšā, lai papildinātu skābekļa rezerves plaušās. Šādi sporta veidi prasa īpašu sagatavotību. Lai kļūtu par vienu no pasaules labākajiem zemūdens hokejistiem, ir nepieciešamas vairākas svarīgas individuālās prasmes – aizturēt un atgūt elpu, peldēt un attīstīt lielu ātrumu zem ūdens, un veikli kontrolēt ripu.

Lāpstu Šļūkšana

“Showel race” jeb šļūkšana ar lāpstu pa bobsleja trasi ir amatieru sporta veids, kas radās 2012. gadā Latvijā, bet pirmās starptautiskās sacensības norisinājās 2016. gadā Norvēģijas pilsētā Lilehammerē. Lāpstu šļūkšana ir amatieru alternatīva profesionālajam sportam – lai startētu sacensībās, dalībniekiem nav nepieciešama iepriekšēja pieredze vai sagatavošanās, tāpēc izmēģināt savus spēkus, traucoties lejā pa bobsleja trasi, var katrs interesents. Tieši tas padara minēto sporta veidu tik saistošu un pievilcīgu.

Lai startētu sacensībās, vienīgais, kas ir nepieciešams, ir laikapstākļiem atbilstošs apģērbs – silta jaka, cimdi, bikses un apavi. Tikmēr lāpstu un ķiveri nodrošina organizatori. Individuālajos un pāru braucienos ieteikts izmantot arī elkoņsargus un ceļgalu sargus. Tāpat kā citi sporta veidi, arī šis nepasargā no traumām. Var gadīties dabūt kādu zilumu, taču kopumā lāpstu šļūkšana ir tikpat droša, cik basketbols, futbols vai volejbols.

Sacensības tiek organizētas divās kategorijās – pēc uzrādītā ātrākā laika divu braucienu summā vai pēc līdzvērtīgāk veiktajiem braucieniem. Otrajā gadījumā par čempionu kļūst tas, kura pirmā brauciena laiks ir vistuvāk otrajā šļūkšanas reizē uzrādītajam rezultātam. Šajā gadījumā var uzvarēt arī ar ļoti lēniem braucieniem, jo svarīgākais ir, lai rezultāta ziņā abi būtu pēc iespējas līdzīgāki.

Statistiska liecina, ka dalībnieku skaita un sacensību biežuma ziņā lāpstu šļūkšana ir populārāka par bobsleju, skeletonu un kamaniņu sporta veidiem kopā ņemtiem. Sacensības, kurās ik sezonu norisinās vidēji desmit posmi, šogad svinēja savu desmit gadu jubileju. Katru gadu šļūkšanas sezona sākas oktobrī, bet noslēdzas martā. Trase ir pilnībā nosegta, tāpēc sacensības sezonas ietvaros notiek neatkarīgi no laikapstākļiem.

Interesanti Fakti par Lāpstu Šļūkšanu

• Vidējais iesācēju ātrums braucot pa ledu ir 60 km/h.
• Šobrīd ātruma rekords ir 92,7km/h.
• Siguldas trases rekords vīru startā pieder Tomam Grīnbergam, kurš 2019.gada 28. decembrī braucienu noslēdza 46,79 sekundēs.
• Pasaulē ar lāpstu šļūkšanu nodarbojas vismaz trīs tūkstoši sportistu no apmēram 43 valstīm.
• 75% no dalībniekiem ir vīrieši, bet 25% – sievietes.
• 23% no visiem, kuri kaut reizi pamēģinājuši lāpstu šļūkšanu, vēlāk piedalās sacensībās atkārtoti.
• Katru sezonu sacensības noslēdzas ar īpašu superfinālu, kurā īpašā veidā (katru gadu citā) labākie sportisti no visas Eiropas pierāda savu meistarību.

Ledus Cīņas

Vai esi kādreiz vēlējies, lai hokeja kautiņi būtu īsti sporta veidi? Tagad tā beidzot ir realitāte. Ledus cīņas jeb “Ice Wars” ir hokeja kautiņu un jaukto cīņas mākslu apvienojums. Būtībā tas ir cīņas sporta veids, kurš apvieno boksa un hokeja spēles elementus. Tā ir tā pati dūru izvicināšana, kāda emociju uzplaiksnījumā mēdz notikt hokeja spēles laikā. Nevienam nav noslēpums, ka kautiņi jau sen ir kļuvuši par neatņemamu hokeja sastāvdaļu – dažiem hokejistiem tas ir šova elements, bet citi tādā veidā cenšas iebiedēt pretiniekus vai aizstāvēt komandas biedrus.

Kā Notiek Ledus Cīņas?

Tās ir organizētas hokeja cīņas, kurās, tāpat kā hokeja spēlē, ir savi noteikumi. Sacensības notiek uz mazāka izmēra ledus laukuma, bet dalībnieki ir apģērbti hokeja formastērpā – slidās, visa veida aizsargeķipējumā un ķiverē, bet hokeja cimdu vietā cīkstoņiem uz rokām ir MMA cimdi. Arī noteikumi nedaudz atškiras no hokeja, piemēram, ir aizliegts sist ar galvu, kost, raut matus vai mērķtiecīgi sist pa ceļgaliem, lai kautiņi nepāraugtu acīmredzamā rupjībā. Tāpat nedrīkst ņemt nost ķiveri un nomest cimdus, lai netraumētu pretinieku. Katra cīņa sastāv no diviem vienu minūti gariem raundiem. Cīņu uzvar dalībnieks, kurš pirmais nokautē pretinieku, taču gadījumā, ja abi cīkstoņi iztur līdz beigām, uzvarētājs tiek noteikts pēc tiesnešu lēmuma.

Tādi inovatīvi sporta veidi kā ledus cīņas, radās tikai šogad. Pirmās “Ice Wars International” sacensības notika 2022. gada maijā Kanādas pilsētā Edmontonā. Tajās uz ledus tikās profesionālie un pusprofesionālie sportisti, kuriem dūru vicināšana nekad nav bijusi sveša. Ledus cīņu dibinātājs ir bijušais amerikāņu hokeja menedžeris Džimijs Galante, kurš šobrīd strādā par boksa menedžeri un promouteri. Speciālists ir pārliecināts, ka jaunajam sporta veidam ir visas iespējas iekarot pasaules tirgu. “Tās ir augstākā līmeņa cīņas uz ledus,” uzskata Galante. “Tā ir atsaukšanās uz kaut ko, kas vienmēr ir bijusi daļa no hokeja spēles tradīcijām. Šis sporta veids nebūs piemērots visiem, taču es uzskatu, ka tam ir milzīgs potenciāls, un manuprāt, mēs darīsim kaut ko īpašu.”